Visu rakstu lasi šeit
Viens no koučinga pamatlicējiem Džons Vitmors teicis, ka koučinga uzdevums ir veicināt apzināšanos un atbildību. Ar to arī daudz kas ir izteikts, taču, lai šo principu un tā darbības jēgu izprastu, tas mazliet jāpaskaidro.
Viens no koučinga pamatlicējiem Džons Vitmors teicis, ka koučinga uzdevums ir veicināt apzināšanos un atbildību. Ar to arī daudz kas ir izteikts, taču, lai šo principu un tā darbības jēgu izprastu, tas mazliet jāpaskaidro.
Apzināšanās ir saistāma ar esošās situācijas apskatu un sapratni, kas tajā notiek, kādas tajā ir iespējas. Ja vēlamies kaut kur nokļūt, ir visai loģiski, ja sākam ar sapratni, kur patlaban atrodamies. Tas šķiet tik loģiski, ka pat varētu likties bērnišķīgi. Tas arī ir viens no lielākajiem slazdiem, kas slēpjas cilvēka prātā. Pašsaprotamas un automātiskas lietas – stereotipi, pieņēmumi un ieradumi, kas mūs ved no vēlamā ceļa. Pats kuriozākais ir tas, ka pārsvarā mēs šīs lietas neredzam, līdz sākam tiešām patiesu un atvērtu sevis, situācijas un savu mērķu, darbību izpēti, kas tuvina apzināšanās procesam. Kad tas ir veikts, uzņemties atbildību par savu turpmāko rīcību ir vieglāk, jo ir skaidra sapratne par to, ko vēlamies un kas jādara, lai sasniegtu cerēto (un vēl vairāk!). Ar šo motivācijas jautājums risinās dabiski.
Šoreiz esmu lūgusi Radošuma pils un Starptautiskās Kouču federācijas Latvijas nodaļas (ICF.LV) jaunajā programmā Koučings skolā iesaistīto kouču viedokli par skolotājiem būtiskiem jautājumiem, kas ir saistīti ar pārmaiņām, sadarbību ar skolēniem un radošo domāšanu.
Kas var palīdzēt skolotājam apzināties sevi kā daļu no pārmaiņu procesa?
Laura Kuršīte: Pirmais solis – lai cilvēks pieļauj kaut mazāko varbūtības iespēju, ka viņš ir daļa no pārmaiņu procesa. Ja tā ir, var meklēt sev piemērotāko, labāko veidu, kā par to pārliecināties. Piemēram, fokusēties uz tām jomām, situācijām savā dzīvē, darbā, kur ir ietekme un kur to var piedzīvot. Bieži cilvēki vispārina: "nekur, nekad, vienmēr", sāk ticēt šiem meliem un vairs neredz, ka var ietekmēt kādas jomas, var būt daļa no pārmaiņām. Bieži cilvēki koncentrācijas uz to, kā nav, kas nesanāk, un aizmirst par otru pusi – kas ir, kas sanāk. Mainot šo skatupunktu, mainās apziņa, ko es varu ietekmēt.
Inta Santa: Nebūšu oriģināla, teikšu to pašu, ko bieži vien saku saviem individuālajiem koučinga klientiem: "Cik lielā mērā tas ir Tavā kontroles zonā? Kas ir tas, ko Tu vari ietekmēt? Ko Tu vari darīt?" Tas ir pakāpenisks apziņas paplašināšanas process, saprotot, ka pati niecīgākā darbība ir kāda lielāka procesa sastāvdaļa. Tā ir atbildības uzņemšanās par savām darbībām, lēmumiem un savu dzīvi.
Evija Vaščenko: Sajūta, ka tikai no viņiem ir atkarīgas tās lietas, ko viņi spēj ietekmēt, un attiecīgi sapratne, ka tieši viņi var radīt un virzīt pārmaiņas.
Kā veiksmīgi sadarboties ar skolēniem, pietuvinoties 21. gadsimta skolēna izpratnei un mācību stilam?
Laura Kuršīte: Mana pārliecība, ka pašā pamatā ir jābūt cieņai un otra pieņemšanai cilvēciskā (sirds) līmenī – "tu esi ok, es esmu ok", lai gan esam daudzās lietās, uzskatos, vērtībās atšķirīgi. Lai gan paaudžu atšķirības nesamazinās, pamatvērtības ir kopīgas, to pierāda pētījumi. Bet tā, protams, nav vienīgā lieta, ir jāmācās, jālasa, jāeksperimentē un jārunā ar jauniešiem.
Evija Vaščenko: Uzdot jautājumus un ieklausīties atbildēs, un mēģināt izprast, kas ir tas, kas virza un ietekmē.
Inta Santa: Atbilde uz šo jautājumu ir cieši saistīta ar atbildi par pārmaiņu procesu, jo skar atbildības jomu. Ir ierasts, ka ir kāds atbildīgais. Un, tiklīdz darbīgais cilvēka prāts tādu ir atradis, var atslābt un nedarīt... neko. Koučinga pieeja stimulē atbildības uzņemšanos, paplašinot arī skolēna atbildības jomu. Skolotāja uzdevums ir stimulēt šo procesu. Tā pēc būtības ir paradigmas maiņa no skolotājs eksperts pret skolotājs atbalstītājs jomu. Un šajā brīdī par skolotāja lielāku uzdevumu kļūst nevis savu zināšanu nodošana, bet gan skolēna apziņas paplašināšana.
Kā stiprināt/trenēt pozitīvo un radošo domāšanu?
Laura Kuršīte: Atbilde jau ir jautājumā – trenējot, līdz izveidojas ieradums. Atkārtošos, līdzīgi kā pirmajā jautājumā, vispirms ir svarīgi apzināties un pieņemt lēmumu, ka es to vēlos. Patlaban ir pieejamas daudzas labas grāmatas par šīm tēmām, arī latviešu valodā, kur var atrast dažādas tehnikas un vingrinājumus.
Man kādreiz ļoti palīdzēja 3×3 tehnika: katru rītu uzraksti trīs labas lietas, kuras notiks ar tevi šodien, dienas vidū pasakies par kādām trim lietām, kuras piedzīvoji, un uzraksti trīs lietas, kuras vēl notiks līdz dienas beigām, un līdzīgi – vakarā pasakies par kādām trim lietām, kuras piedzīvoji, un uzraksti trīs labas lietas, kuras notiks rītdien. Pateikties var par jebko, tas var būt saullēkts, smaidīgs pārdevējs vai labi sagatavojies skolēns uz stundu. Turpiniet uzdevumu katru dienu vismaz 14 dienas, vēl labāk 21 dienu, lai izstrādājas ieradums ieraudzīt pozitīvo.
Izvēlieties katru mēnesi kādu vienu vai divas lietas (vairāk nebūs produktīvi), lai iemācītos kādu jaunu ieradumu.
Inta Santa: Šeit pilnīgi noteikti derīgas ir zināšanas par to, kā veidojas neironu ceļi smadzenēs. Mūsu smadzenes ir ļoti ekonomisks orgāns – viņas patērē milzīgu daudzumu mūsu cilvēciskās enerģijas un tamdēļ vada mūs tikai pa ierastajiem ceļiem. Izprotot šo principu, ir skaidrs, kamdēļ jauna paraduma ieviešana prasa laiku. Saprotams, ka no vienas pozitīvas domas stabils neironu lielceļš neradīsies! Šā iemesla dēļ šī prasme vienkārši ir jātrenē. Pirmais solis ir noķert negatīvo domu aiz astes. Otrais solis – izvērtēt tās saturu un pārvērst to pozitīvā. Trešais solis – sev pateikties par katru reizi, kad ir izdevies noķert negatīvo domu un pārvērst to, kā arī par tām reizēm, kad ir izdevies domāt ar plusa zīmi. Trešais solis ir būtisks – jo tikai tā ir iespējams smadzenēm dot signālu – "Ir ok. Šāda izvēle bija pareizā!", tādējādi stiprinot un paplašinot neironu taciņu.
Evija Vaščenko: Atzīt, ka tieši mūsu attieksme pret lietām padara lietas pozitīvas vai negatīvas. Vienmēr censties saskatīt, kā vēl iespējams risināt situāciju, kāda vēl pieeja varētu darboties. Uzdot jautājumus, kas ir atvērti un neierobežo, neuzliek rāmjus.
Kā nebaidīties no pārmaiņām, izaicinājumiem un izmantot iespējas?
Laura Kuršīte: Bailes no pārmaiņām, jaunā ir dabiskas, jo tas ir nezināmais, tādēļ daudz drošāk (ne vienmēr tas ir arī vieglāk) palikt, kur esi, jo scenārijs jau ir zināms. Bet, jo ātrāk sapratīsim un pieņemsim, ka pārmaiņas ir neizbēgamas, jo pašiem būs vieglāk. Tie, kuri to apzinās, vieglāk uztver un pielāgojas jaunajam, saskata tajā iespējas, nevis draudus.
Apzināti izvēloties pārmaiņas, tās jāizvēlas tā, lai tas būtu izaicinājums, ārpus komforta zonas, kad ir satraukums, iespējams, nav pilnīgi skaidrs viss plāns, bet zināms tikai pirmais solis, tomēr nav panikas vai milzīgu baiļu. Turklāt jābūt līdzsvaram starp izaicinājumu un atbalstu. Jo lielāku izaicinājumu mēs kādam metam (sev vai skolēniem, piemēram), jo vairāk atbalsta jāsniedz. Kas ir atbalsts? Visbiežāk tā ir saruna par to, kā viss norit, kas izdodas, kas neizdodas, kas jādara citādi, kāds būs nākamais solis, saruna, lai veidojas labāka izpratne un apzināšanās par notiekošo, kas dod pārliecību un drosmi rīkoties un samazina vai novērš pavisam bailes.
Apzināti izvēloties pārmaiņas, tās jāizvēlas tā, lai tas būtu izaicinājums, ārpus komforta zonas, kad ir satraukums, iespējams, nav pilnīgi skaidrs viss plāns, bet zināms tikai pirmais solis, tomēr nav panikas vai milzīgu baiļu. Turklāt jābūt līdzsvaram starp izaicinājumu un atbalstu. Jo lielāku izaicinājumu mēs kādam metam (sev vai skolēniem, piemēram), jo vairāk atbalsta jāsniedz. Kas ir atbalsts? Visbiežāk tā ir saruna par to, kā viss norit, kas izdodas, kas neizdodas, kas jādara citādi, kāds būs nākamais solis, saruna, lai veidojas labāka izpratne un apzināšanās par notiekošo, kas dod pārliecību un drosmi rīkoties un samazina vai novērš pavisam bailes.
Inta Santa: Bailes no visa jaunā ir dabiska parādība tieši tā paša smadzeņu ekonomiskuma dēļ. Vairāk vai mazāk jebkādas pārmaiņas prasa enerģijas patēriņu, un iekšējais ekonomists mūs brīdina – drošāk ir pa vecam! Un tajā ir liela gudrība, jo tikai šā iemesla dēļ cilvēcei ir izdevies izdzīvot līdz mūsdienām. Jo stabilāko cilvēces daļu taču veido tieši šādi domājošie. Tomēr tas nelielais procents, kuri izmanto iespējas... ir tikpat būtiska cilvēces daļa. Bez viņiem cilvēce neattīstītos un pat, iespējams, degradētos. Tamdēļ, sākot jebkuru pārmaiņu procesu, ir vērts paturēt prātā... tas ir ne tikai manas personības dēļ... šādi es varu vairāk vai mazāk ietekmēt visas cilvēces attīstību. Saprast, ka es neesmu visa sākums un gals, bet tikai daļa no kāda lielāka procesa, kura jēga ir dzīve.
Evija Vaščenko: Uztvert tās kā iespēju mācīties un darīt kaut ko citādi un labāk.
Koučings ir metode, kas ved pretī iekšējām pārmaiņām, kas rezultējas arī cilvēka dzīvē un dzīves kvalitātē. Patlaban jau vairāki drosmīgi un attīstīties griboši pedagogi ir sākuši apgūt koučingu un ar to saistītās prasmes pie Radošuma pils un ICF.LV koučiem. Šogad sadarbība notiek ar salīdzinoši nelielu grupu, bet pēc tam aizvien vairāk skolotājiem un skolu vadītājiem, izglītības darbiniekiem būs iespēja iesaistīties šajā vērtīgajā sadarbības programmā.
